Raksta pirmpublicējums – žurnālā “Jurista Vārds” 19 (1129) 12.05.2020.
2016. gada 1. martā stājās spēkā Starptautisko un Latvijas Republikas nacionālo sankciju likums (turpmāk – Sankciju likums) un 2019. gada 4. jūlijā – būtiskākie šī likuma grozījumi, kas nosaka Sankciju likuma piemērošanu tādā kārtībā, kā mēs to izprotam šobrīd.
Sankciju likums ir saistošs ikvienai personai – gan juridiskai, gan fiziskai, taču ir trīs būtiskākās jomas, kurām stingri jāievēro šī likuma prasības un jāspēj pierādīt, ka prasības tiek ievērotas: finanšu sektors, kuru uzrauga Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk – FKTK), Ārvalstu finanšu instrumentu atbildīgās institūcijas un publisko iepirkumu pasūtītāji.
Par finanšu sektora – kredītiestāžu, riska kapitāla sabiedrību un citu šīs jomas dalībnieku – prasībām un uzraudzību atbildīgā iestāde ir FKTK. ES fondu kontekstā šo jomu šoreiz neaizskarsim, jo ir pārāk daudz nianšu, kuras labāk iztirzātu attiecīgās jomas profesionāļi. Praksē tieši bankas būs tās, kas sankciju riskus vērtēs visplašākajā nozīmē un ņems vērā visas iespējamās saistības ar sankciju subjektiem.
Šajā rakstā tiks aplūkots publiskais sektors, kur noteikumi ir skaidri definēti.
Ārvalstu finanšu instrumentu atbildīgās institūcijas
Šajā kategorijā lielākie regulējuma piemērotāji ir divas iestādes, kas pilda finanšu instrumentu administrēšanas funkcijas – Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (turpmāk – CFLA) un Lauku atbalsta dienests (turpmāk – LAD). Taču jāmin arī tādas iestādes kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, AS "Attīstības finanšu institūcija Altum", Valsts izglītības attīstības aģentūra, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Nodarbinātības valsts aģentūra u.c. iestādes, kas ir gan finansējuma piešķīrējas, gan finansējuma saņēmējas (projekta iesniedzējas) CFLA vai LAD projektos un finansējumu administrē atbilstoši konkrētajā programmā paredzētajam.
Minētajām iestādēm ir noteikts pienākums pārbaudīt finansējuma saņēmējus, t.i., šo iestāžu tiešos klientus, ar ko plāno slēgt vai ir noslēgts līgums vai vienošanās par projekta īstenošanu. Lai arī minētajām iestādēm nav pienākuma pārbaudīt projektā iesaistītās trešās personas – iepirkumu uzvarētājus, partnerus, nodarbinātos projekta ietvaros, tomēr aizdomu gadījumā un kontroles funkciju īstenošanai šīm iestādēm ir tiesības lūgt savus klientus sniegt informāciju par to veiktajām pārbaudēm, īstenojot projektus.
Tas, kādā veidā katra ārvalstu finanšu instrumentu atbildīgā iestāde pārvalda riskus un izvēlas veikt padziļinātas pārbaudes, ir konkrētās iestādes pašas ziņā. Parasti tas ir noteikts iekšējos normatīvajos aktos, un visbiežāk tās ir risku pieejā balstītas izlases veida pārbaudes. Šādu pārbaužu mērķis ir pārliecināties, ka finansējumu saņēmējs pilda Sankciju likuma prasības un ir dokumentējis sankciju pārbaudes. Lai cik labi finansējuma saņēmējs pazīst savu piegādātāju, iepirkuma uzvarētāju vai sadarbības partneri, tomēr šīs pārbaudes ir obligātas, un, ja tiek konstatēts, ka šāda pārbaude kādā no posmiem nav veikta, tas viennozīmīgi vērtējams kā pārkāpums.
Ne visi pārkāpumi paredz sodu vai finanšu sankcijas par konkrēto pārkāpumu – tiks vērtēta arī pārkāpuma faktiskā ietekme, t.i., vai attiecīgais subjekts bijis sankciju sarakstā. Tomēr jāņem vērā, ka iestādēs jābūt noteiktai pārbaužu veikšanas kārtībai un par atkārtotu pārkāpumu pieļaušanu var piemērot reālu sodu – finanšu korekcijas vai finansējuma samazinājuma veidā, jo mērķis paliek nemainīgs – lai sistēma kopumā strādā un pārbaudes tiktu veiktas visos darījumos. Līdz ar to būtiski ir uztvert šo pārbaužu nepieciešamību nevis kā kādas iestādes prasību vai formalitāti, bet valstī noteikto likuma normu, kas ir jāievēro un jāpilda.
Pasūtītāji, kas rīkojas ar publiskiem līdzekļiem
Šajā kategorijā ir ne tikai pasūtītāji Publisko iepirkumu likuma izpratnē, bet arī sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji un publiskie partneri. Sankciju likums šīm personām uzliek par pienākumu pirms uzvarētāja paziņošanas, kā arī pirms līguma slēgšanas pārbaudīt potenciālo sadarbības partneri. Taču jāņem vērā, ka ar līguma slēgšanu visas sankciju pārbaudes nebeidzas. Sankciju likums nosaka, ka arī vēlāk, veicot samaksu par saņemtajiem pakalpojumiem un precēm, katru reizi jāveic pārbaudes, jo sankciju saraksti ir mainīgi, un arī juridisko personu īpašnieki, amatpersonas un patiesā labuma guvēji var mainīties līguma izpildes laikā.
Sankciju likums tieši neuzliek pienākumu pārbaudes rezultātus dokumentēt un glabāt, taču jāatceras, ka kontrolējošās iestādes var prasīt pierādīt, ka ir veiktas sankciju pārbaudes. Faktiski tas nozīmē, ka vismaz iepirkuma vērtēšanas protokolā jābūt atrunai, ka ir veikta sankciju pārbaude par uzvarētāju. Šo kritēriju var un vēlams piemērot iepirkumos arī kā pretendentu atlases kritēriju.
Turklāt, ņemot vērā, ka finanšu sankciju mērķis ir nepieļaut publiskā finansējuma nokļūšanu sankciju subjektu rīcībā, Sankciju likums jāpiemēro jebkuram preču un pakalpojumu pasūtītājam, kas ir publiskā sektora dalībnieks, un privātā sektora personām, kam normatīvie akti uzliek pienākumu veikt cenu aptauju vai iepirkumu procedūru atbilstoši Ministru kabineta 2017. gada 28. februāra noteikumiem Nr. 104 "Noteikumi par iepirkuma procedūru un tās piemērošanas kārtību pasūtītāja finansētiem projektiem".
Sekas
Lai arī sankcijām pakļauto Latvijas valstspiederīgo skaits ir neliels un riski nav augsti, tomēr, strādājot starptautiskajā ekonomiskajā telpā vai ar ārvalstu personām, jāzina, kādas sekas var būt, neievērojot Sankciju likumu vai nepietiekami izvērtējot savu potenciālo sadarbības partneri.
Ar sekām var saskarties ikviena persona – gan fiziska, gan juridiska. Vienkāršākais seku veids ir nespēja īstenot darījumu, t.i., banka, konstatējot saistību ar sankciju subjektu, neveiks finanšu līdzekļu pārskaitījumu darījuma partnerim. Tā kā darījumiem, īpaši liela apjoma, abas puses gatavojas ilgi un pārrunā visas nepieciešamā pakalpojuma vai preces detaļas, tad pastāv iespēja, ka šis darbs būs veltīgs un vajadzēs meklēt jaunu darījuma partneri un procesu sākt no sākuma, kas prasīs papildu laika un darba resursus. Ja darījums tiek īstenots ar 100 % pēcapmaksu, tad darījuma atcelšana noteikti būs vēl sarežģītāka, jo prece vai pakalpojums jau tiks piegādāts, bet norēķināties par to nebūs iespējams.
Šādā scenārijā jāatceras būtiskākais, ko paredz likums 1 šādos gadījumos: ja darījuma partneris ir sankciju subjekts vai darījums nav iespējams, jo darījuma partnerim ir saikne ar sankciju subjektu, noslēgto līgumu var lauzt jebkurā brīdī pēc šāda fakta konstatēšanas, neiestājoties civiltiesiskai atbildībai (līgumsodi, kavējuma naudas, līguma laušanas kompensācijas u.c.), ko paredz noslēgtais līgums vai Civillikums. Tomēr strīds var rasties par neatgriezeniskām piegādēm vai saņemtajiem pakalpojumiem, ko atgriezt nav iespējams, bet nebūs iespējama arī nekāda atlīdzība par šiem darījumiem.
Svarīgi, ka identificēt faktu par potenciālā partnera vai esošā partnera sankcionēšanu nepieciešams pēc iespējas agrāk, lai novērstu negatīvas sekas. Tiklīdz persona kļūst par sankciju subjektu, tai faktiski nav pieejami norēķinu pakalpojumi bankās un ir apgrūtināta piekļuve saviem finanšu resursiem, līdz ar to zaudējumu piedziņa faktiski kļūst gandrīz neiespējama. Tieši šī iemesla dēļ sankciju riskus darījumos vēlams vērtēt un analizēt plašākā veidā, nekā to paredz likums, piemēram, izvērtējot visas saistītās personas vairākās pakāpēs, informāciju publiskajā telpā par darījuma partneri utt.
Smagākās sekas, kas var iestāties par Sankciju likuma neievērošanu – administratīvais sods vai administratīvās sankcijas no atbildīgo iestāžu puses saskaņā ar Sankciju likuma 13.2 pantā noteikto. Tā, piemēram, sankciju sarakstos var iekļaut arī tās personas, pret kurām nav vērstas sankcijas, bet kuras pārkāpj sankciju regulējumu (sadarbojas ar sankciju subjektiem).
Lielākais klupšanas akmens sankciju kontekstā ES fondu jomā ir publisko tiesību subjekta rīcības ierobežojumi, proti, publisko tiesību subjekti drīkst rīkoties tikai tā, kā to paredz likums, taču sankciju jomā šāda pieeja paredz zināmus riskus, jo likumā noteikts diezgan šaurs pārbaudāmo personu loks un lielas daļas identificēto risku pārlikšana uz banku sektoru, kam ir daudz lielākas rīcības iespējas. Tā, piemēram, likumā ietvertie aizliegumi attiecas tikai uz iepirkuma uzvarētāju un finansējuma saņēmēju, taču, ja sankciju riski tiek identificēti saistītām personām, 2 faktiski publisko tiesību subjekti nevar piemērot likumā minētos aizliegumus un ierobežojumus. Šādā situācijā faktiski atliek gaidīt, kad banka neļaus veikt attiecīgos darījumus. Taču situācija var izrādīties neviennozīmīga, piemēram, pašvaldība nevar atteikt slēgt līgumu publiskā iepirkuma uzvarētājam, kuram tikai caur saistītajām personām ir identificējams sankciju subjekts. Pašvaldība, veicot noteiktās sankciju pārbaudes likumā noteiktajā apjomā, ar iepirkumu uzvarētāju noslēdz līgumu, bet banka atsaka savstarpējus norēķinus minētā riska dēļ. Šādā situācijā paredzams, ka iepirkuma uzvarētājs bankai norādīs, ka valsts iestāde ir noslēgusi ar viņu līgumu un pirms līguma slēgšanas ir veikta sankciju pārbaude. Tajā brīdī noteikti aizsāksies nevajadzīgi strīdi un publiskas apsūdzības tikai tādēļ, ka vienā procesā ir iesaistīti gan publisko tiesību, gan privāto tiesību subjekti, kas dublē funkcijas, bet rezultāti ir objektīvi dažādi. Šo paredzamo apstākļu novēršanai nākotnē noteikti vajadzētu diskusiju par pašreizējo Sankciju likuma regulējumu, tā piemērošanas praksi, lai likumu piemērotu atbilstoši mērķim un sankciju regulējums radītu nepieciešamās sekas.
1. Sankciju likuma 13.5 panta otrā daļa.
2. Saistītās personas – identificējamās personas caur dalību jeb kapitāldaļu piederību.