Mg. iur. Rūdolfs Lūsis, CFLA Programmu vadības un metodikas nodaļas vecākais eksperts
Mg. iur. Līga Grantiņa, CFLA Valsts atbalsta nodaļas vecākā eksperte juriskonsulte
Raksta pirmpublicējums – žurnālā “Jurista Vārds” 19 (1129) 12.05.2020.
Šā raksta ietvaros autori analizēs valsts atbalsta, citiem vārdiem, komercdarbības atbalsta regulējuma lomu un nozīmību Eiropas Savienības (turpmāk – ES) fondu projektu īstenošanā. Iesākumā tiks iztirzātas teorētiskās valsts atbalsta kvalifikācijas pazīmes. Pēc tam tiks ilustrēta valsts atbalsta regulējuma daudzveidība, īstenojot ES fondu projektus. Nobeigumā autori analizēs un vērtēs aktuālus izaicinājumus, kuriem ir būtiski pievērst uzmanību gan valsts atbalsta saņēmējiem, gan atbalsta sniedzējiem. Šā raksta mērķis ir kliedēt uzskatus, ka ES fondu finansējums automātiski ir valsts atbalsts, kā arī mītu, ka jebkurš atbalsts no valsts ir valsts atbalsts.
Izdzirdot vārdu salikumu "valsts atbalsts" (state aid) jeb Latvijas tiesību sistēmā "komercdarbības atbalsts", 1 rodas priekšstats, ka tas ir atbalsts, ko kāds saņem no valsts. Tomēr tā ir taisnība tikai daļēji – "valsts atbalsts" ir juridisks termins ar plašu un sarežģītu saturu, kura interpretēšana sagādā grūtības ne tikai atbalsta sniedzējiem, bet arī atbalsta saņēmējiem. Vispirms rakstā tiks apskatīts, kas ir valsts atbalsts un kāds ir tā juridiskais ietvars.
Valsts atbalsts principā ir aizliegts, jo tas kropļo konkurenci ES iekšējā tirgū – tādēļ, ka bagātajām ES dalībvalstīm ir plašāka rocība sniegt valsts atbalstu uzņēmumiem, taču ne tik bagātajām – iespējas ir finansiāli ierobežotākas. Aizlieguma mērķis ir attīstīt vienotu iekšējo tirgu un godīgu konkurenci starp dalībvalstīm.
Lai mazinātu nevienlīdzības risku un uzlabotu uzņēmumu ekonomisko konkurētspēju neatkarīgi no tā, kurā dalībvalstī šis uzņēmums atrodas un darbojas, Līguma par Eiropas Savienības darbību 2 (turpmāk – LESD) 107. panta 1. punktā ir ietverts aizliegums dalībvalstīm piešķirt atbalstu, ja vien līgumi neparedz ko citu. LESD 107. panta 2. un 3. punktā ir norādīti vairāki gadījumi, kad valsts atbalstu varētu uzskatīt par saderīgu ar tirgu (tā sauktie atbrīvojumi), piemēram, LESD 107. panta 3. punkta "a" apakšpunkts, kas attiecas uz "palīdzību, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs", un LESD 107. panta 3. punkta "c" apakšpunkts, kas attiecas uz "palīdzību, kas veicina atsevišķu saimniecisko darbību vai atsevišķu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādai palīdzībai nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā vispārējām interesēm". Tāpat Eiropas Komisija ir izdevusi sekundāros tiesību aktus, ar kuriem tiek regulēti nosacījumi valsts atbalsta piešķiršanai, piemēram, regulas, vadlīnijas, ziņojumus, paziņojumus, pamatnostādnes, lēmumus u.c.
Valsts atbalsta pazīmes
Lai izsecinātu, kurš no valsts atbalsta tiesiskajiem režīmiem ir piemērojams konkrētajam pasākumam, vispirms ir jāidentificē, vai plānotais pasākums kvalificējas kā valsts atbalsts, tādēļ tālāk tiks analizētas valsts atbalsta pazīmes.
LESD 107. panta 1. punktā valsts atbalsts ir definēts kā "jebkāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm". No minētās definīcijas izriet četras valsts atbalsta pazīmes, kuras ir ietvertas arī Komercdarbības atbalsta kontroles likumā:
(1) atbalstu tieši vai pastarpināti sniedz no valsts, pašvaldības, ES vai citiem publiskiem līdzekļiem, un/vai valsts institūcijām ir kontrolējoša ietekme pār finanšu līdzekļiem;
(2) atbalstu saņēmušais saimnieciskās darbības veicējs iegūst ekonomiskas priekšrocības, kādas tas nevarētu iegūt normālos komercdarbības veikšanas apstākļos, ja valsts atbalsts netiktu sniegts;
(3) atbalsts neattiecas uz visiem saimnieciskās darbības veicējiem vienādi, bet ir paredzēts komercsabiedrībām atkarībā no to lieluma, darbības veida, atrašanās vietas vai citiem diferencējošiem kritērijiem vai arī ir paredzēts tikai konkrētai komercsabiedrībai;
(4) atbalsts ietekmē konkurenci un tirdzniecību ES iekšējā tirgū.
Papildus minētajām četrām pazīmēm svarīgi atcerēties, ka valsts atbalsta noteikumi ir piemērojami tikai tad, ja labumu no atbalsta pasākuma gūst saimnieciskās darbības veicējs, 3 tādēļ vispirms tiks apskatīts jēdziens "uzņēmums".
Vispārējās grupu atbrīvojumu regulas 4 1. pielikuma 1. pantā ir sniegta jēdziena "uzņēmums" definīcija: "Par uzņēmumu uzskata jebkuru saimnieciskās darbības subjektu neatkarīgi no tā juridiskās formas. Tas jo īpaši ietver pašnodarbinātas personas un ģimenes uzņēmumus, kas nodarbojas ar amatniecību vai veic citu darbību, kā arī personālsabiedrības un apvienības, kas regulāri ir iesaistītas saimnieciskajā darbībā." Šāda definīcija ir iekļauta arī Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 1. panta otrās daļas 5. punktā, papildus ņemot vērā Eiropas Kopienas tiesas lēmuma lietā Nr. C‐41/90 lietas Klaus Hofner 21. apsvērumā ietverto skaidrojumu.
Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) konsekventi ir definējusi, ka saimnieciskā darbība ir ikviena darbība, kas ietver preču un pakalpojumu piedāvāšanu tirgū. 5 Līdz ar to tas, vai atsevišķs subjekts ir uzskatāms par uzņēmumu, ir pilnībā atkarīgs no tā veikto darbību rakstura. 6
EST ir atzinusi, ka attiecīgā subjekta statuss saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav noteicošs. Tādējādi subjekts, kas saskaņā ar valsts tiesību aktiem klasificēts kā asociācija vai sporta klubs, LESD 107. panta 1. punkta nozīmē tomēr var būt uzskatāms par uzņēmumu. Tas pats attiecas uz subjektu, kas oficiāli pieder pie valsts pārvaldes. Vienīgais būtiskais kritērijs ir tas, vai subjekts veic saimniecisko darbību. 7
Tāpat EST ir atzinusi, ka valsts atbalsta noteikumu piemērošana nav atkarīga no tā, vai subjekts ir izveidots ar mērķi gūt peļņu. Arī bezpeļņas subjekti var tirgū piedāvāt preces un pakalpojumus. 8
Var secināt, ka uzņēmuma/saimnieciskās darbības jēdziens ir daudz plašāks un neaprobežojas tikai ar komersanta statusu atbilstoši Komerclikumam vai saimnieciskās darbības veicēja definīciju atbilstoši nodokļu regulējumam. Līdz ar to arī pašvaldības, asociācijas un fiziskas personas var būt saimnieciskās darbības veicējas. Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (turpmāk – CFLA) ir identificējusi, ka visbiežāk pašvaldības darbojas kā saimnieciskās darbības veicējas, iznomājot zemi vai telpas, tādējādi iesaistoties nekustamā īpašuma tirgū, tādēļ pašvaldība var būt valsts atbalsta saņēmēja. Praktiski CFLA ir piešķīrusi valsts atbalstu pašvaldībām vietējās infrastruktūras attīstīšanai 9 atbilstoši Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 56. pantam, proti, pašvaldība kā nekustamā īpašuma īpašnieks attīsta infrastruktūru un to iznomā komersantam.
Tas, vai subjektu klasificē kā uzņēmumu, vienmēr ir atkarīgs no konkrētās darbības. Subjekts, kas veic gan saimniecisko, gan nesaimniecisko darbību, ir uzskatāms par uzņēmumu vienīgi attiecībā uz tā saimniecisko darbību. 10 Praktiski tas nozīmē, ka, piemēram, biedrība, kas parasti neveic saimniecisko darbību, var tikt atzīta par saimnieciskās darbības veicēju attiecībā uz projektā plānotajām darbībām valsts atbalsta regulējuma izpratnē un tādējādi saņemt valsts atbalstu. Ja viens un tas pats subjekts veic gan saimnieciskas darbības, gan darbības, kam nav saimniecisks raksturs, tad finansējumam darbībām bez saimnieciska rakstura nav jāpiemēro valsts atbalsta noteikumi, ja abus darbību veidus un to izmaksas, finansējumu un ieņēmumus var skaidri nodalīt tā, lai efektīvi tiktu novērsta saimnieciskās darbības šķērssubsidēšana. Pierādījumi par izmaksu, finansējuma un ieņēmumu pienācīgu sadalījumu var būt gada finanšu pārskati par attiecīgo subjektu. 11
Tas, vai attiecībā uz konkrētiem pakalpojumiem pastāv tirgus, var būt atkarīgs no veida, kādā šie pakalpojumi ir organizēti attiecīgajā dalībvalstī, un tādējādi situācija katrā dalībvalstī var būt atšķirīga. 12
Saskaņā ar EST judikatūru saimnieciska darbība nav valsts varas īstenošana, 13 kas ekskluzīvi ir valsts kompetencē un kur nepastāv salīdzināmu preču un pakalpojumu tirgus, piemēram, pasu izdošana, cietumu nodrošināšana. Var uzskatīt, ka valsts pārvaldes iestāde rīkojas, īstenojot valsts varu, ja attiecīgā darbība ir daļa no valsts definētajām funkcijām, piemēram, saistītas ar sabiedrības drošību, policiju un muitu, ugunsdzēsību un meteoroloģiskajiem pakalpojumiem, kā arī pasākumiem, kas saistīti ar gaisa telpas kontroli un uzraudzību. 14
Savukārt, ja pašvaldība izbūvē infrastruktūru (piemēram, parku), kas pēc tam tiks nodots publiskai lietošanai bez maksas ikvienam lietotājam, valsts atbalsta nosacījumi nav piemērojami, jo tā kvalificētos kā publiska infrastruktūra, kas nav saistīta ar saimnieciskās darbības veikšanu. Tāpat arī citos gadījumos, ja infrastruktūru nav paredzēts izmantot komerciāli, tās būvniecībai piešķirtajam publiskajam finansējumam valsts atbalsta noteikumi nav piemērojami (piemēram, autoceļi, tilti vai kanāli, kas ir nodoti sabiedriskai lietošanai bez atlīdzības). 15 Turpinājumā tiks analizētas iepriekš jau minētās četras valsts atbalsta pazīmes.
Publiskie līdzekļi
LESD 107. panta 1. punkta izpratnē publiskie līdzekļi ir valsts līdzekļi plašākā nozīmē, proti, valsts budžeta līdzekļi, pašvaldības līdzekļi, valsts kapitālsabiedrību līdzekļi, ES fondu līdzekļi, Eiropas Investīciju bankas grupas līdzekļi u.c. ar nosacījumu, ka valsts institūcijām ir kontrolējoša ietekme pār finanšu līdzekļiem. 16
ES fondi Latvijā tiek ieviesti dalītajā pārvaldībā, 17 tas nozīmē, ka valstij ir rīcības brīvība noteikt, kam un kādām darbībām finanšu līdzekļi var tikt piešķirti, un valsts izstrādā kritērijus un citus saistošos dokumentus ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2014.–2020. gada plānošanas perioda vadības likuma noteiktajā kārtībā un slēdz partnerības līgumu. Tādēļ finanšu līdzekļi no ES struktūrfondiem un Kohēzijas fonda ir uzskatāmi par publiskajiem līdzekļiem. Savukārt, ja finanšu līdzekļus tiešā veidā piešķir ES, Eiropas Investīciju banka vai Eiropas Investīciju fonds un valsts iestādēm nav nekādas rīcības brīvības lemt par to izlietojumu, šādi finanšu līdzekļi nav uzskatāmi par valsts līdzekļiem (piemēram, finansējums, ko tiešās pārvaldības ietvaros piešķir saskaņā ar pamatprogrammu "Apvārsnis 2020" vai ES uzņēmumu un mazo un vidējo uzņēmumu konkurētspējas programmu COSME vai no Eiropas transporta tīkla (TEN-T) līdzekļiem). 18
Jāņem vērā, ka pašvaldību piešķirtais finansējums aizdevuma formā, pašvaldības izdota garantija vai galvojums, ieguldījums pašvaldības kapitālsabiedrības pamatkapitālā, kā arī valsts attīstības finanšu institūcijas "Altum" piešķirtais finansējums finanšu instrumentu veidā (aizdevumi, garantijas, ieguldījumi riska kapitāla fondos u.c.) var tikt kvalificēts kā publiskie līdzekļi. Līdz ar to faktiski pašvaldības var būt gan valsts atbalsta saņēmējas, gan atbalsta sniedzējas.
Turklāt par publiskajiem līdzekļiem ir uzskatāma ne tikai finanšu līdzekļu piešķiršana, bet arī atturēšanās no publisko līdzekļu iekasēšanas, kas valstij būtu jāsaņem, bet kādu apstākļu dēļ tas netiek darīts vai tiek darīts mazākā apjomā, tādā veidā atbrīvojot uzņēmumu no saimnieciskās darbības izmaksām, kas līdzīgā situācijā tirgū būtu jāsedz pašam uzņēmumam. Aprakstīto gadījumu var ilustrēt ar nodokļu samazināšanu, nekustamā īpašuma nomas maksas samazināšanu, piešķirot atlaides, pārdodot nekustamo īpašumu zem tirgus vērtības, u.c. Šādā gadījumā valsts atbalsta kontekstā publisko līdzekļu daļu veido starpība starp darījuma patieso (tirgus vērtību) un faktisko vērtību. Minētais jāņem vērā, kad pašvaldības piešķir nomas maksas atlaides komersantiem atbilstoši publiskas personas mantas iznomāšanas noteikumiem. 19
Apkopojot minēto, secināms, ka valsts atbalsta instrumenti, kas var tikt uzskatīti par valsts atbalstu, ir dažādi, tai skaitā, bet ne tikai:
– tiešie maksājumi no valsts vai pašvaldības budžeta (subsīdijas, dotācijas, granti);
– finanšu ieguldījumi aizdevumu veidā;
– procentu atlaides vai kredītu procentu likmju subsidēšana;
– valsts vai pašvaldības galvojumi/garantijas;
– nodokļa likmju samazināšana, nodokļu un nodevu atvieglojumi;
– dividendēs izmaksājamo peļņas daļu novirzīšana atpakaļ uzņēmumam, proti, valsts vai pašvaldības pilnīga vai daļēja atteikšanās no dividendēm tās kontrolē esošajās komercsabiedrībās;
– valsts vai pašvaldības ieguldījums komercsabiedrībā;
– paātrināta nolietojuma atskaitījumi;
– parādu norakstīšana (dzēšana);
– valsts īpašuma pārdošana vai iznomāšana par cenu, kas ir zemāka par tirgus vērtību;
– valsts īpašuma pirkšana vai nomāšana par cenu, kas ir augstāka par tirgus vērtību;
– cita finansiālā palīdzība, ko piešķir no valsts vai pašvaldību līdzekļiem, pār kuriem valsts vai pašvaldības institūcijām ir kontrolējoša ietekme, vai citi atvieglojumi/priekšrocības, kā rezultātā rodas valsts vai pašvaldības potenciālo ieņēmumu iztrūkums. 20
Ekonomiska priekšrocība
Priekšrocība ir ikviens saimniecisks labums, ko uzņēmums nebūtu varējis iegūt parastos tirgus apstākļos bez valsts iejaukšanās. 21 Lai identificētu valsts atbalsta esamību, jākonstatē, ka plānotais pasākums rada ekonomiskas priekšrocības vienam vai vairākiem saimnieciskās darbības veicējiem. Priekšrocība var tikt radīta, piemēram, šādos gadījumos:
– saimnieciskās darbības veicējs pērk/nomā valstij vai pašvaldībai piederošu zemi vai infrastruktūras objektus par zemāku cenu nekā tirgus cena;
– saimnieciskās darbības veicējs pārdod zemi valstij par augstāku cenu nekā tirgus cena;
– saimnieciskās darbības veicējs izmanto privileģētas tiesības bez maksas vai pienācīgas atlīdzības piekļūt infrastruktūrai;
– saimnieciskās darbības veicējs iegūst riska kapitālu no valsts ar labvēlīgākiem noteikumiem, nekā to varētu iegūt no privāta ieguldītāja;
– saimnieciskās darbības veicējs ir atbrīvots no maksājumiem, kas tam parastos apstākļos būtu jāveic;
– uzņēmumā tiek ieguldīti publiskie līdzekļi, neievērojot tirgus ekonomikas dalībnieka kritēriju;
– līguma slēgšanas ekskluzīvu vai īpašu tiesību piešķiršana, nerīkojot atklātu, pārredzamu, nediskriminējošu un konkurenci nodrošinošu konkursa procedūru. 22
Valsts iejaukšanās iemesls vai mērķis nav svarīgs. 23 Priekšrocība pastāv, ja uzņēmuma finansiālais stāvoklis uzlabojas tādas valsts iejaukšanās rezultātā, kuras nosacījumi atšķiras no parastajiem tirgus nosacījumiem. Lai to noteiktu, uzņēmuma finansiālais stāvoklis pirms pasākuma īstenošanas ir jāsalīdzina ar tā finansiālo stāvokli pēc pasākuma īstenošanas un ar tā finansiālo stāvokli situācijā, ja pasākums nebūtu veikts. 24
Priekšrocības pastāvēšanas noteikšanai var piemērot vairākus testus. Tirgus ekonomikas dalībnieka testu piemēro, lai analizētu, vai publiskā struktūra rīkojas tā kā privātais ieguldītājs, respektīvi, vai darījuma otrai puses tiek piešķirta tāda priekšrocība, kādas nebūtu bijis parastos tirgus apstākļos. 25 Ja īpašums tiek pārdots zem tirgus cenas, ja īpašums tiek iznomāts zem tirgus cenas, privātais ieguldītājs visticamāk šādi nerīkotos un pieņemtu lēmumu, kas ieguldītājam nestu peļņu, tātad pārdotu vai iznomātu īpašumu par augstāku cenu. Privātā kreditora tests analizē, vai privātais kreditors līdzīgā situācijā būtu rīkojies tāpat, 26 respektīvi, kāda ir varbūtība vai risks, ka aizdevums netiks atmaksāts, kāda procentu likme ir piemērojama, kādi saistību nodrošinājumi ir iekļaujami līgumā, kāds ir termiņš aizdevuma atmaksāšanai un citi jautājumi, kurus analizētu privātais kreditors pirms darījuma noslēgšanas. Privātā investora tests analizē, kāda atdeve būs ieguldījumam, ja uzņēmuma pamatkapitālā tiks veikti ieguldījumi.
Ekonomiska priekšrocība netiek piešķirta, ja darījumam tiek piemēroti tirgus nosacījumi. Viens no instrumentiem, kā nodrošināt tirgus cenu, ir publiskais iepirkums, 27 nekustamo īpašumu gadījumā – publiska izsole vai sertificēta vērtētāja atzinums.
CFLA piešķir ES fondu līdzekļus granta formā, kas nozīmē, ka piešķirtie finanšu līdzekļi nav jāatmaksā, grants ir dāvana ar uzlikumu izpildīt apsolījumu – izlietot piešķirto finansējumu atbilstoši tā izsniegšanas nosacījumiem. Šādi privātais investors nerīkotos, līdz ar to ES fondu līdzekļi, kas izsniegti granta formā, vienmēr tiks uzskatīti par ekonomisku priekšrocību valsts atbalsta nozīmē.
Selektivitāte
Valsts atbalsta regulējums attiecas tikai uz specifiskajiem atbalsta pasākumiem, kas rada īpašas priekšrocības tikai vienam vai vairākiem saimnieciskās darbības veicējiem konkrētajā valstī, savukārt pasākums nav selektīvs, ja tas ir vispārēji attiecināms uz jebkuru saimnieciskās darbības veicēju. 28
Selektivitāti var iedalīt vairākos veidos:
1) ģeogrāfiskā selektivitāte – atbalsts tiek piešķirts atkarībā no uzņēmuma atrašanās vietas, piemēram, atbalstam kvalificējas tikai uzņēmumi, kas darbojas Latgalē vai Rīgā, vai uzņēmumi, kas darbojas jebkur Latvijā, izņemot Rīgu;
2) selektivitāte atkarībā no uzņēmuma lieluma – atbalsts tiek piešķirts atkarībā no tā, vai uzņēmums ir mazs vai vidējs uzņēmums vai liels uzņēmums;
3) sektorālā selektivitāte – atbalsts tiek piešķirts atkarībā no tā, kādā nozarē uzņēmums darbojas, piemēram, atbalstu paredzēts piešķirt uzņēmumiem, kas darbojas apstrādes rūpniecībā, informācijas un tehnoloģiju nozarē, transporta nozarē (ostas, lidostas, sauszemes transports) u.tml.
Jāatzīst, ka CFLA administrētajos ES fondu projektos pasākums vienmēr būs selektīvs, jo Ministru kabineta noteikumos, kas regulē specifiskā atbalsta mērķa īstenošanu, ir izvirzīti detalizēti kritēriji un prasības projekta iesniedzējam un, ja attiecināms, sadarbības partnerim un gala saņēmējam.
Konkurences kropļošana un ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm
Publiskais atbalsts uzņēmumiem ir uzskatāms par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tikai tādā gadījumā, ja tas "rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai" un ja tas "iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm". Šie ir divi atsevišķi valsts atbalsta jēdziena elementi, tomēr praksē tie tiek analizēti kopā. 29
Tiek uzskatīts, ka pasākums rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, ja tas var uzlabot saņēmēja konkurētspēju salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, ar kuriem tas konkurē. 30 Turklāt konkurences deformācijai vai ietekmei uz tirdzniecību nav jābūt faktiskai vai būtiskai – tas, ka atbalsta summa ir maza vai saņēmēja uzņēmums ir neliels, neizslēdz konkurences izkropļojumus vai to draudus, 31 tomēr ar nosacījumu, ka šādu kropļojumu iespēja nav tikai tīri hipotētiska. 32
Vienīgais izņēmums ir noteikts de minimis regulas 33 preambulas 3. punktā, norādot, ka de minimis robežlielums 200 000 eiro tā mazā apjoma dēļ būtībā nodrošina, ka regulas darbības jomā ietilpstošie pasākumi neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus. Vienlaicīgi fondu regulējums 34 nosaka tieši pretējo – arī de minimis atbalsts tiks uzskatīts par valsts atbalstu.
Komisija vairākos lēmumos ir atzinusi, ka, ņemot vērā lietas īpašās iezīmes, pasākumam ir izteikti vietēja mēroga ietekme un tādējādi tas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm. Minētajos gadījumos Komisija jo īpaši bija noteikusi, ka saņēmējs attiecīgās preces vai pakalpojumus piedāvā ierobežotā dalībvalsts teritorijā un diez vai piesaistītu citu dalībvalstu klientus, tāpēc nav paredzams, ka pasākums izraisītu būtisku ietekmi uz pārrobežu ieguldījumu vai uzņēmējdarbības apstākļiem, 35 kā piemēram, maksas autostāvvieta pie operas, kafejnīcas centrālajā dzelzceļa stacijā, kafejnīca slimnīcā, maksas tualete teātrī u.c. Tomēr ietekme uz tirdzniecību un konkurenci tiek vērtēta ne tikai no klientu skatpunkta, bet jāizvērtē arī, vai uzņēmumam no citas dalībvalsts nav apgrūtināta ienākšana tirgū. Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka publiskas subsīdijas uzņēmumiem, kas sniedz tikai vietēja vai reģionāla mēroga pakalpojumus un kas nesniedz pakalpojumus ārpus izcelsmes valsts, var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm ikreiz, kad uzņēmumi no citām dalībvalstīm varētu sniegt šādus pakalpojumus un šī iespēja nav tikai hipotētiska. 36 Jāņem vērā, ka katrs gadījums ir analizējams atsevišķi.
Tiek uzskatīts, ka konkurence netiek deformēta, ja uz konkrēto pakalpojumu attiecas likumīgs monopols, kas ir nodibināts saskaņā ar ES tiesībām, likumīgais monopols izslēdz ne vien konkurenci attiecīgajā tirgū, bet arī konkurenci par šo tirgu – tas izslēdz jebkādu iespējamo konkurenci par attiecīgā pakalpojuma ekskluzīvā sniedzēja statusa iegūšanu, konkrētais pakalpojums nekonkurē ar citiem pakalpojumiem; un gadījumā, ja pakalpojumu sniedzējs darbojas citā (ģeogrāfiskajā vai produktu) tirgū, kurā pastāv brīva konkurence, ir novērsta šķērssubsidēšanas iespēja. 37
Tiek uzskatīts, ka vairumā gadījumu, piešķirot ES fondu līdzfinansējumu, tiek deformēta konkurence un ietekmēta tirdzniecība starp dalībvalstīm, tomēr šāds pieņēmums nav automātiski piemērojams visās situācijās un atbalsta programmas plānošanas gaitā atbildīgajai iestādei ir iespējas izanalizēt situāciju un iesniegt pirmspaziņojumu (pre-notification) tiesiskai noteiktībai Eiropas Komisijai. Papildus norādāms, ka valsts atbalsta pazīmes ir formulētas Eiropas Komisijas dokumentā "Komisijas paziņojums par Līguma par Eiropas Savienību darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu" (Nr. 2016/C 262/01), kurā ir ietverti plaši skaidrojumi un apkopota tiesu prakse, lai gūtu padziļinātu izpratni par valsts atbalsta jautājumiem.
Svarīgi atzīmēt, ka valsts atbalsta jēdzienam ir četras pazīmes un tām ir jāizpildās vienlaicīgi – kumulatīvi. Ja kāda (viena vai vairākas) no valsts atbalsta pazīmēm neizpildās, pasākums netiks kvalificēts kā valsts atbalsts. CFLA ir novērojusi, ka bieži finansējuma saņēmēji uzskata, ka gadījumā, ja izpildās viena pazīme – publiskie līdzekļi, tad tas ir valsts atbalsts, taču šāds uzskats ir maldīgs un nepareizs.
Valsts atbalsta regulējuma daudzveidība
Raksta turpinājumā tiks iztirzāta valsts atbalsta regulējuma daudzveidība. ES struktūrfondu un Kohēzijas fonda 2014.–2020. gada plānošanas periodā specifisko atbalsta mērķu līmenī tiek piemēroti dažādi valsts atbalsta regulējumi. Kad specifiskā atbalsta mērķa programmas ietvaros ir secināts, ka atbalsts var tikt kvalificēts kā valsts atbalsts, ir jāvērtē, kuru valsts atbalsta regulējumu piemērot konkrētajā atbalsta programmā, lai valsts atbalstu uzskatītu par saderīgu ar ES iekšējo tirgu un/vai atbrīvotu no LESD 108. panta 3. punktā ietvertā paziņošanas pienākuma.
Valsts atbalsta regulējumu var iedalīt vairākās lielās grupās, ar ko ikdienā strādā CFLA kā valsts atbalsta sniedzējs. Tās ir, de minimis regulas 38 atbalsts (atbalsts līdz noteiktam robežlielumam), Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas atbalsts 39 (atbalsts noteiktām kategorijām, kuras atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu), atbalsts pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (sabiedrisko pakalpojumu sniedzējiem) un saskaņots jeb paziņots komercdarbības atbalsts ar individuālu Eiropas Komisijas lēmumu. Rakstā padziļināti tiks apskatīts biežāk piemērotais valsts atbalsta regulējums.
De minimis atbalsts
Vispirms par atbalstu, ko piešķir saskaņā ar de minimis regulu. 40 Ievērojot de minimis regulu, atbalsts tiek piešķirts visām nozarēm, izņemot šīs regulas 1. pantā noteiktos izņēmumus, piemēram, zvejniecības un akvakultūras nozare, lauksaimniecības produktu primārā ražošana vai pārstrāde un tirdzniecība. Raugoties jau specifiskā atbalsta mērķa līmenī, lai panāktu nacionālā tiesiskā regulējuma, t.i., Ministru kabineta noteikumu, kas nosaka plānotā atbalsta pasākuma ieviešanas kārtību, atbilstību de minimis atbalsta regulējumam, tajos ir jāiekļauj de minimis atbalsta nosacījumi. 41
ES de minimis atbalsts tika ieviests, lai atvieglotu dalībvalstu paziņošanas pienākumu Eiropas Komisijai gadījumos, kad piešķirtais valsts atbalsta apmērs ir neliels, un attiecīgi tas tiek uzskatīts kā tāds, kas neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un nerada vai nedraud radīt konkurences izkropļojumus. Saskaņā ar nosacījumiem, kas noteikti de minimis regulā un kas piemērojami de minimis atbalstam, kopējais de minimis atbalsts, ko viena dalībvalsts piešķīrusi vienam vienotam uzņēmumam jebkurā triju fiskālo gadu periodā (ar to saprotot kārtējo un iepriekšējos divus fiskālos gadus), nepārsniedz 200 000 eiro 42 (ar izņēmumiem noteiktām nozarēm). De minimis atbalstu regulē arī citi ES līmeņa normatīvie akti, 43 kas noteic de minimis atbalsta regulējumu atsevišķām nozarēm.
De minimis regula ir viens no aktīvāk izmantotajiem valsts atbalsta regulējumiem ES fondu projektu īstenošanā. To piemēro specifiskā atbalsta mērķa programmās, piemēram, tādās nozarēs kā darbinieku apmācības, nodarbinātība un teritoriju revitalizācija, kā arī klasteru programmās. Ilustrācijai – de minimis atbalstu var izmantot gan tādām izmaksām kā būvniecība un tehnoloģiju piegāde 9.3.2. specifiskā atbalsta mērķa 44 ietvaros (atbalsts ģimenes ārstu praksēm), gan projektu administrēšanai un vadībai 1.2.1.1. specifiskā atbalsta mērķa pasākuma 45 ietvaros. Tāpat de minimis atbalstu var izmantot, lai finansētu, piemēram, projekta pamatojošās dokumentācijas sagatavošanas izmaksas, būvprojekta, būvdarbu ieceres dokumentācijas, būvprojekta minimālā sastāva, apliecinājuma kartes vai paskaidrojuma raksta izstrādes izmaksas, audita, tai skaitā energoaudita, ekspertīzes, izpētes izmaksas un finanšu analīzes izmaksas 5.6.2. specifiskā atbalsta mērķa ietvaros.
No 2019. gada 1. jūlija atbalsta sniedzējinstitūcijām ir pienākums ievadīt informāciju par piešķirto de minimis atbalstu atbalsta saņēmējiem, līdz ar to Latvijā ir notikusi pāreja no deklarāciju sistēmas uz centrālo reģistru. Šāda sistēma ievērojami atvieglo ikdienas darbu un ir vērtējama pozitīvi.
Vispārējo grupu atbrīvojuma regulas atbalsts
Kā otro visbiežāk piemēroto valsts atbalsta regulējumu jānorāda Vispārējo grupu atbrīvojuma regula, kas aptver dažādas atbalsta kategorijas. Atbilstoši Vispārējo grupu atbrīvojuma regulas nosacījumiem var sniegt, piemēram, reģionālo atbalstu, atbalstu pētniecībai, attīstībai un inovācijai, atbalstu mācībām, atbalstu vides aizsardzībai, atbalstu sporta un daudzfunkcionālai atpūtas infrastruktūrai, atbalstu kultūrai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai u.c. atbalsta kategorijām. 46
Papildus specifiskajam atbalsta mērķim izvirzītajiem nosacījumiem jāievēro arī no Vispārējo grupu atbrīvojuma regulas izrietošie nosacījumi, kā, piemēram, atbalstāmo nozaru un darbību ierobežojumi, atbalsta pretendenta neatbilstība grūtībās nonākuša uzņēmuma definīcijai, paziņošanas robežvērtību ievērošana, atbalsta pārredzamība, stimulējošā ietekme un atbalsta kumulācija, u.c. 47 Tikai pēc šo nosacījumu rūpīgas izvērtēšanas valsts atbalsts var tikt piešķirts.
Turklāt atbalsts saskaņā ar Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu var tikt piešķirts ar ievērojami augstākām paziņošanas robežvērtībām pretēji atbalstam, ko var piešķirt saskaņā ar de minimis regulu. Kā ilustrācija tam, 1.2.1.1. specifiskā atbalsta mērķa pasākuma ietvaros atbalsts var tikt sniegts saskaņā ar Vispārējo grupu atbrīvojuma regulas 25. pantu, tas ir, atbalsts pētniecībai jeb konkrētiem pētījumiem. 1.2.1.1. specifiskā atbalsta mērķa pasākums kā piemērs jau tika minēts, apskatot de minimis atbalsta piemērus, proti, var būt gadījumi, kad vienā projektā atbalsta saņēmējs saņem valsts atbalstu saskaņā ar dažādiem tā regulējuma veidiem, ņemot vērā, kādām darbībām finansējums tiek piešķirts.
Piemēram, 5.6.2. specifiskā atbalsta mērķa 48 ietvaros valsts atbalsts atbilstoši Vispārējo grupu atbrīvojuma regulai tiek sniegts saskaņā ar minētās regulas 14., 48. un 56. pantu, t.i., reģionālais atbalsts, atbalsts energoinfrastruktūrai un atbalsts vietējai infrastruktūrai. Šis ir viens no dažiem specifiskā atbalsta mērķiem, kur valsts atbalsts var tikt sniegts, piemērojot dažādus valsts atbalsta režīmus, t.i., saskaņā ar de minimis regulu, Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu un Eiropas Komisijas 2011. gada 20. decembra lēmumu Nr. 2012/21/ES 49 atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumus. Tas nozīmē, ka atbalsta pretendentam ir jāplāno un jānošķir projekta darbības, ievērojot dažādus valsts atbalsta regulējumus, tomēr tādā veidā projekts vienlaikus var tikt līdzfinansēts, saņemot publiskos līdzekļus.
Atbalsts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem
Visbeidzot kā trešais biežāk izmantotais valsts atbalsta regulējums jāmin atbalsts vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumiem (turpmāk – VTNP) jeb, citiem vārdiem – sabiedriskajiem pakalpojumiem. ES dalībvalstis un to pašvaldības nodrošina dažādus pakalpojumus iedzīvotājiem. Tie aptver daudz un dažādas jomas (piemēram, pasta pakalpojumi, telekomunikāciju vai sabiedriskā transporta nodrošināšana, sociālie pakalpojumi, piemēram, vecu cilvēku un invalīdu aprūpe, siltumapgāde, ūdensapgāde un kanalizācija, veselība, bērnu aprūpe, sociālie mājokļi, vispārējās izglītības nodrošināšana) atkarībā no situācijas konkrētajā valstī vai teritorijā. 50
Tomēr ir svarīgi nodalīt, kuros gadījumos šādi pakalpojumi ir valsts pienākums, kuros sociāla rakstura pakalpojumi un kuros tiem ir ekonomisks raksturs un tie būtu uzskatāmi par ekonomisku aktivitāti jeb saimnieciskās darbības veikšanu. Ja pakalpojums ir valsts pienākums, piemēram, vispārējās izglītības nodrošināšana, komercdarbības atbalsta kontroles regulējums nav jāpiemēro. Nav izstrādāti konkrēti noteikumi ES līmenī par to, kad pakalpojums ir vai nav VTNP. ES dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība, attiecīgo pakalpojumu definējot par VTNP un piešķirot kompensāciju pakalpojuma sniedzējam. 51
ES fondu projektu īstenošanā VTNP regulējums tiek piemērots, piemēram, tādiem sabiedriskajiem pakalpojumiem kā ūdenssaimniecība (3.3.1. specifiskā atbalsta mērķis 52 ), siltumapgāde (4.3.1. specifiskā atbalsta mērķis 53 ) un veselības aprūpe (9.2.5. specifiskā atbalsta mērķis 54 ), kā arī kanalizācijas sistēmas (5.3.1. specifiskā atbalsta mērķis 55 ). Būtiski, ka kompetentajām institūcijām, kuras ir tiesīgas pieņemt lēmumus par VTNP uzticēšanu uzņēmumam, ir rūpīgi jāizvērtē visi iespējamie ieguvumi un riski, kas saistīti ar VTNP sniegšanas tiesību nodošanu uzņēmumam. Galvenajam motīvam VTNP sniedzēja izvēlē un kompensācijas parametru noteikšanā būtu jābūt sabiedrības vajadzībām, nevis potenciālajam komersanta labumam. 56
Ne mazāk būtiski kompetentajām institūcijām ir ievērot prasības, kādas paredz VTNP regulējums. Īpaši attiecībā uz kopējo kompensācijas apmēru un pārmērīgas kompensācijas kontroli, proti, ka atbalsta sniedzējam jānodrošina, ka kompensācijas summa nepārsniedz summu, kas nepieciešama, lai segtu neto izmaksas, kas rodas, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumus, tostarp saprātīgu peļņu, un ka atbalsta sniedzējam ir pienākums veikt regulāras pārbaudes (vai nodrošināt, ka tās tiek veiktas) vismaz ik pēc trīs gadiem pilnvarojuma akta darbības periodā un tā beigās.
Biežākie izaicinājumi valsts atbalsta jomā
Praksē valsts atbalsta jautājumu ir daudz, un CFLA kā vienīgā sadarbības iestāde 2014.–2020. gada plānošanas periodā un lielākais atbalsta sniedzējs Eiropas struktūrfondu un Kohēzijas fonda ietvarā ik dienu saskaras ar izaicinājumiem valsts atbalsta jomā, visbeidzot, par dažiem no tiem raksta turpinājumā.
Stimulējošās ietekmes prasība
No trīs iepriekš apskatītajiem valsts atbalsta regulējumiem stimulējošās ietekmes prasība noteikta tikai Vispārējā grupu atbrīvojuma regulā. Sniedzot atbalstu, pamatojoties uz Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, lai to atzītu par saderīgu ar ES iekšējo tirgu un tas būtu atbrīvots no paziņošanas pienākuma, ir jāizpilda minētās regulas 6. panta prasības attiecībā uz atbalsta stimulējošo ietekmi. Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 6. panta 5. punktā ir minētas atsevišķas atbalsta kategorijas, kurām stimulējošā ietekme nav prasīta vai tiek uzskatīts, ka piemīt automātiski, piemēram, riska finansējuma atbalsts, atbalsts, ar ko kompensē strādājošu personu ar invaliditāti nodarbināšanas papildu izmaksas, atbalsts kultūrai un kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai u.c. 57
Stimulējošās ietekmes prasību raksturo situācija, kad potenciālais atbalsta saņēmējs bez pieprasītā valsts atbalsta nevarētu veikt un neveiktu attiecīgas darbības vai plānotās darbības veiktu mazākā apjomā. Proti, atbalstam ir jāspēj mainīt atbalsta saņēmēja rīcību tādējādi, ka tas īstenotu darbības, ko tas neveiktu tirgus (brīvas konkurences) apstākļos. Atbalsta saņēmējam ir jāpierāda, ka valsts atbalsts tam ir nepieciešams, lai tas spētu veikt tādas papildu darbības, kas pārsniedz tā ikdienas praksi. 58
Saskaņā ar Vispārējās grupu atbrīvojuma regulas 59 6. panta 2. punktu atbalstu uzskata par tādu, kam piemīt stimulējoša ietekme, ja projekta iesniedzējs ir iesniedzis dalībvalstij rakstisku atbalsta pieteikumu, pirms sākas darbs pie projekta vai pirms sākas darbība. Atbilstoši minētās regulas 2. panta 23. punktam darbu sākums ir ar ieguldījumu saistītu būvdarbu sākums vai pirmā juridiski saistošā apņemšanās pasūtīt aprīkojumu, vai citas saistības, kas padara ieguldījumu neatgriezenisku, – atkarībā no tā, kas notiek pirmais. Vienlaicīgi zemes pirkšanu un tādus sagatavošanās darbus kā atļauju saņemšana un priekšizpētes veikšana neuzskata par darbu sākumu. Attiecībā uz pārņemšanu darbu sākums ir brīdis, kad tiek iegādāti aktīvi, kas ir tieši saistīti ar iegādāto uzņēmējdarbības vietu.
Piemēram, pirms atbalsta pretendents ir iesniedzis atbalsta pieteikumu atbalsta sniedzējam, atbalsta pretendents var izsludināt iepirkumu konkrētu darbību veikšanai, kas būs nepieciešamas projekta īstenošanai, tomēr tas nedrīkst noslēgt līgumu par šo darbību veikšanu ar iepirkumā izraudzīto pakalpojuma sniedzēju, jo tādējādi tas būs uzņēmies juridiskas saistības, kas izraisa tiesiskas sekas attiecībā uz plānoto ieguldījumu veikšanu. Tiklīdz kā saimnieciskās darbības veicējs izrāda savu interesi un uzņemas juridiskas saistības pirms atbalsta pieteikuma iesniegšanas atbalsta sniedzējam, var secināt, ka valsts atbalsts nav bijis stimuls, lai iesaistītos attiecīgajās aktivitātēs un tās tiktu veiktas arī bez publisko līdzekļu piesaistes. 60
Stimulējošās ietekmes prasībai īpaši jāpievērš uzmanība gadījumos, kad projektā paredzēts piesaistīt citu publisku finansējumu, kas arī kvalificējams kā valsts atbalsts, piemēram, saskaņā ar jau minēto Vispārējo grupu atbrīvojuma regulu, kas paredz stimulējošās ietekmes prasību. Tas ir, gadījumos, kad valsts atbalsts tiek apvienots jeb kumulēts, lai atbilstoši projekta darbībām saņemtu publiskā finansējuma atbalstu. Tādos gadījumos ir būtiski, ka neviena no plānotajām darbībām netiek uzsākta, pirms visi pieteikumi projekta darbību apstiprināšanai nav pieņemti. Pretējā gadījumā valsts atbalsts projektā nevar tikt apstiprināts vispār, jo tiek pārkāpta stimulējošās ietekmes prasība.
Kumulācijas prasību ievērošana
Vienlaikus kumulācijas (citiem vārdiem, atbalstu apvienošana, summēšana, kombinēšana) izvērtēšana ir kļuvusi par būtisku aktualitāti CFLA ikdienā, kas prasa gan sadarbošanos un informācijas apmaiņu starp dažādām atbalsta sniedzējinstitūcijām, gan arī ir izaicinājums atbalsta deklarāciju sistēmai kopumā. Bieži vien atbalsta pretendenti nezināšanas dēļ vai ar nodomu nenorāda visus finansējuma avotus projekta īstenošanai. Daži atbalsta pretendenti aktīvi iesniedz un īsteno projektus gan CFLA, gan LAD un ALTUM atbalsta programmās, turklāt tiek kombinēti dažādi valsts atbalsta instrumenti – grants ar aizdevumu, garantiju, nodokļu atlaidēm, kā rezultātā var tikt pārsniegta maksimāli pieļaujamā valsts atbalsta intensitāte un sekas kumulācijas nosacījumu neievērošanai ir ļoti būtiskas – valsts atbalsta atgūšana kopā ar procentiem.
Kumulācijas noteikumi ir aktuāli arī pašvaldībām, jo pašvaldības dažkārt izsniedz garantijas un galvojumus savu kapitālsabiedrību kredītiem, lai kapitālsabiedrības varētu piesaistīt kredītiestādes finansējumu projektu īstenošanai. Taču arī šie kredītu galvojumi nav brīvi no valsts atbalsta, kā rezultātā kapitālsabiedrība kā atbalsta pretendents, kombinējot CFLA piešķirto finansējumu ar citu institūciju finansējumu tām pašām attiecināmajām izmaksām, var pārkāpt maksimāli pieļaujamo atbalsta intensitāti. Identificējot šādu problēmu, 4.3.1. specifiskā atbalsta mērķa programmā 61 tika veikti grozījumi, paredzot projektu ieviešanu saskaņā ar VTNP lēmumu. Tādējādi problēma tika atrisināta, jo VTNP lēmums neparedz intensitātes ierobežojumus un kumulācija ir atļauta par vienām un tām pašām attiecināmajām izmaksām, ja pēc atbalstu apvienošanas atbalsta vienībai vai izmaksu pozīcijai attiecīgā maksimālā atbalsta intensitāte nepārsniedz 100 %.
Nelikumīga un nesaderīga komercdarbības atbalsta atgūšana
Gadījumos, kad valsts atbalsts tiek piešķirts, pārkāpjot valsts atbalsta kontroles regulējuma normas, piešķirtais valsts atbalsts var tikt uzskatīts par nelikumīgu un/vai neatbilstošu nosacījumiem par valsts atbalsta saderību (nesaderīgu) ar ES iekšējo tirgu un atbilstoši EST judikatūrai atgūstams no atbalsta saņēmēja.
Valsts atbalsta atgūšanas mērķis ir atjaunot situāciju, kas pastāvēja iekšējā tirgū pirms atbalsta izmaksāšanas. 62 Valsts atbalsta atgūšana nav sods, 63 bet gan loģiskās sekas, kas izriet no konstatējuma, ka šis atbalsts ir nelikumīgs un neatbilstošs nosacījumiem par komercdarbības atbalsta saderību ar ES iekšējo tirgu (nesaderīgs), 64 proti, atmaksājot atbalstu, tā saņēmējs faktiski zaudē priekšrocības, ko bija ieguvis pār konkurentiem. 65 Atbalsta sniedzējam automātiski un bez kavēšanās ir jāatgūst šāds atbalsts, kas ir nesaderīgs ar iekšējo tirgu, dalībvalstij, šādi rīkojoties, ir jānovērš pārkāpums un jāatjauno situācija, kāda būtu bijusi, ja ES tiesības būtu tikušas ievērotas.
Lai novērstu nelikumīga atbalsta radītās priekšrocības, jāatgūst arī procenti par nelikumīgi saņemtā atbalsta summu (atgūšanas procenti). Atmaksājot atgūšanas procentus, atbalsta saņēmējs zaudē arī finansiālo priekšrocību, ko no dienas, kad atbalsts tika nodots saņēmēja rīcībā, līdz tā atmaksāšanai radīja attiecīgā atbalsta bezmaksas pieejamība, 66 proti, ir jānodrošina visa nelikumīgā atbalsta summa ar procentiem par visu laikposmu, kurā tas ir guvis labumu no šī atbalsta, pēc likmes, kas vienāda ar likmi, kura būtu tikusi piemērota, ja šim atbalsta saņēmējam minētajā laikposmā attiecīgā atbalsta summa būtu bijusi jāaizņemas tirgū. 67
Ja tiek konstatēts, ka ir ticis piešķirts atbalsts, kas kvalificējas kā nelikumīgs un neatbilstošs nosacījumiem par komercdarbības atbalsta saderību ar ES iekšējo tirgu, kā rezultātā jāveic atbalsta atgūšana, tad atkarībā no tā, vai atbalsts ticis piešķirts, pieņemot administratīvu aktu vai arī slēdzot civiltiesisku līgumu, par atbalsta atmaksāšanu var vienoties privāttiesiskā darījumā vai administratīvā procesa ietvaros izdodot administratīvu aktu, ar kuru atbalsta saņēmējam tiktu uzlikts pienākums atmaksāt valsts vai pašvaldību budžetā saņemto atbalstu.
Atbilstoši iepriekš minētajam atbildīgajām institūcijām – atbalsta sniedzējiem, plānojot publiskā finansējuma piešķiršanu, visos gadījumos jāvērtē, vai uz attiecīgo publiskā finansējuma piešķiršanas pasākumu ir piemērojams valsts atbalsta regulējums. Atbalsta sniedzējam ir jānodrošina, ka valsts atbalsts pretendentiem tiek sniegts atbilstoši visiem valsts atbalsta nosacījumiem un ka līgumi ar atbalsta saņēmējiem tiek noslēgti atbilstoši normatīvajā aktā par valsts atbalsta piešķiršanu noteiktajām prasībām. Tāpat ir jānodrošina un jāuzrauga, lai piešķirtais valsts atbalsts tiktu izlietots atbilstoši normatīvajam regulējumam un līgumam. Pretējā gadījumā piešķirtais valsts atbalsts var tikt uzskatīts par nelikumīgu un neatbilstošu nosacījumiem par komercdarbības atbalsta saderību ar ES iekšējo tirgu (nesaderīgu), kā rezultātā jāveic atbalsta atgūšana. Tāpat jāņem vērā, ka atbalsta atgūšana jāveic efektīvi un bez nepamatotas vilcināšanās, izmantojot tādus Administratīvā procesa likumā vai Civilprocesa likumā un citos normatīvajos aktos noteiktos tiesiskos līdzekļus, kas nodrošinātu nelikumīgā valsts atbalsta ar procentiem atgūšanu iespējami īsākos termiņos.
Kopumā valsts atbalsta identificēšana un vērtēšana ir apjomīga un prasa gan atbalsta pretendenta, gan atbalsta sniedzēja padziļinātas zināšanas un spējas valsts atbalsta regulējumu piemērot ne tikai atbilstoši valsts atbalsta regulējuma tiesību aktiem, bet arī Eiropas Komisijas vadlīnijām, paziņojumiem un skaidrojumiem un ne mazāk būtiski – EST praksei. Ievērojot minēto, ir ļoti būtiski, ka valsts atbalsta normu piemērotājs, neatkarīgi no tā, vai tas ir projekta iesniedzējs un potenciālais valsts atbalsta pretendents vai institūcijas, kas lemj par atbalsta piešķiršanu, darbinieks, ir speciālists ar padziļinātām zināšanām valsts atbalsta jautājumos, tādā veidā mazinot gadījumus, kad finansējumu nepiešķir vai tas ir jāatgūst.
1. Skat. Komercdarbības atbalsta kontroles likumu.
2. Līguma par Eiropas Savienības darbību konsolidētā versija. OV C 326/47, 26.10.2012.
3. Komisijas paziņojums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, C/2016/2946, 6. punkts. Pieejams: https://eur-lex.europa.eu/legal-content/LV/TXT/?uri=CELEX%3A52016XC0719%2805%29
4. Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regula (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu. OV L 187/1, 26.06.2014.
5. Skat. Tiesas 1987. gada 16. jūnija spriedumu Komisija/Itālija, 118/85, ECLI:EU:C:1987:283, 7. punkts; Tiesas 1998. gada 18. jūnija spriedumu Komisija/Itālija, C-35/96, ECLI:EU:C:1998:303, 36. punkts; Tiesas 2000. gada 12. septembra spriedumu Pavlov un citi, apvienotās lietas no C-180/98 līdz C-184/98, ECLI:EU:C:2000:428, 75. punkts.
6. Komisijas paziņojums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, C/2016/2946.
7. Turpat, 8. punkts.
8. Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedums Van Landewyck, apvienotās lietas no 209/78 līdz 215/78 un 218/78, ECLI:EU:C:1980:248, 88. punkts; Tiesas 1995. gada 16. novembra spriedums FFSA un citi, C-244/94, ECLI:EU:C:1995:392, 21. punkts; Tiesas 2008. gada 1. jūlija spriedums MOTOE, C-49/07, ECLI:EU:C:2008:376, 27. un 28. punkts.
9. Ministru kabineta 2015. gada 10. novembra noteikumi Nr. 645 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 5.6.2. specifiskā atbalsta mērķa "Teritoriju revitalizācija, reģenerējot degradētās teritorijas atbilstoši pašvaldību integrētajām attīstības programmām" īstenošanas noteikumi".
10. Vispārējās tiesas 2000. gada 12. decembra spriedums Aéroports de Paris/Komisija, T-128/98, ECLI:EU:T:2000:290, 108. punkts.
11. Komisijas 2014. gada 27. jūnija paziņojums "Nostādnes par valsts atbalstu pētniecībai, izstrādei un inovācijai", 2014/C 198/01, 18. punkts.
12. Plašāk par citu dalībvalstu praksi un Eiropas Komisijas atziņām dažādās nozarēs skat. Komisijas paziņojumā par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, C/2016/2946.
13. Lieta C-118/85 Komisija pret Itāliju, 7. un 8. punkts.
14. Lieta C-364/92 SAT/Eurocontrol, 30. punkts.
15. Mažuika I. Valsts atbalsta nosacījumu piemērošana pašvaldībai kā saimnieciskās darbības veicējai. Jurista Vārds, 24.11.2015., Nr. 46 (898), 16.–18. lpp.
16. Tiesas spriedums lietā Nr. C-482/99 Francija pret Komisiju (Stardust), 2002, 24. punkts; Vispārējās tiesas spriedums lietā Nr. T-351/02 Deutsche Bahn AG pret Komisiju, 2006, 103. punkts
17. Skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris ), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006.
18. Komisijas paziņojums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, C/2016/2946, 60. punkts.
19. Ministru kabineta 2018. gada 20. februāra noteikumi Nr. 97 "Publiskas personas mantas iznomāšanas noteikumi".
20. Valsts atbalsta vadlīnijas.
21. Tiesas 1996. gada 11. jūlija spriedums SFEI un citi, C-39/94, ECLI:EU:C:1996:285, 60. punkts; Tiesas 1999. gada 29. aprīļa spriedums Spānija/Komisija, C-342/96, ECLI:EU:C:1999:210, 41. punkts.
22. Valsts atbalsta vadlīnijas.
23. Tiesas 2008. gada 22. decembra spriedumu British Aggregates/Komisija, C-487/06 P, ECLI:EU:C:2008:757.
24. Tiesas 1974. gada 2. jūlija spriedums Itālija/Komisija, 173/73, ECLI:EU:C:1974:71, 13. punkts.
25. Komisijas paziņojums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, C/2016/2946, 74. punkts.
26. Tiesas 2013. gada 24. janvāra spriedums lietā C-73/11 P Frucona Kosice a.s. v Comission.
27. Komisijas paziņojums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, C/2016/2946, 89.–96. punkts.
28. Mažuika I. Valsts atbalsta nosacījumu piemērošana pašvaldībai kā saimnieciskās darbības veicējai. Jurista Vārds, 24.11.2015., Nr. 46 (898), 16.–18. lpp.
29. Komisijas paziņojums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu C/2016/2946, 186. punkts.
30. Tiesas 1980. gada 17. septembra spriedums Philip Morris, 730/79, ECLI:EU:C:1980:209, 11. punkts; Vispārējās tiesas 2000. gada 15. jūnija spriedums Alzetta, apvienotās lietas T-298/97, T-312/97 utt., ECLI:EU:T:2000:151, 80. punkts.
31. Vispārējās tiesas 2000. gada 29. septembra spriedums Confederación Española de Transporte de Mercancías/Komisija, T-55/99, ECLI:EU:T:2000:223, 89. punkts; Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedums Altmark Trans, C-280/00, ECLI:EU:C:2003:415, 81. punkts.
32. Tiesas 2003. gada 24. jūlija spriedums Altmark Trans, C-280/00, ECLI:EU:C:2003:415, 79. punkts.
33. Komisijas 2013. gada 18. decembra Regulas (ES) Nr. 1407/2013 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam. OV L 352/1, 24.12.2013.
34. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 1303/2013 (2013. gada 17. decembris ), ar ko paredz kopīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu, Eiropas Lauksaimniecības fondu lauku attīstībai un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un vispārīgus noteikumus par Eiropas Reģionālās attīstības fondu, Eiropas Sociālo fondu, Kohēzijas fondu un Eiropas Jūrlietu un zivsaimniecības fondu un atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1083/2006, 2. panta 13. punkts.
35. Komisijas paziņojums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, C/2016/2946, 196. punkts; papildus skat. tiesu prakses apkopojumu 197. punktā.
36. Vispārējās tiesas spriedums lietā T-728/17 – Marinvest un Porting/Komisija. Pieejams: http://curia.europa.eu/juris/
37. Komisijas paziņojums par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punktā minēto valsts atbalsta jēdzienu, C/2016/2946, 188. punkts.
38. Komisijas 2013. gada 18. decembra Regulas (ES) Nr.1407/2013 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam. OV L 352/1, 24.12.2013.
39. Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regula (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu. OV L 187/1, 26.06.2014.
40. Komisijas 2013. gada 18. decembra Regulas (ES) Nr. 1407/2013 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam. OV L 352/1, 24.12.2013.
41. Finanšu ministrija. Rokasgrāmata de minimis atbalsta piešķiršanai. 2019. gada augusts.
42. Turpat.
43. Komisijas 2013. gada 18. decembra Regula (ES) Nr. 1408/2013 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam lauksaimniecības nozarē. OV L 352/9, 24.12.2013.; Komisijas 2014. gada 27. jūnija Regula (ES) Nr. 717/2014 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam zvejniecības un akvakultūras nozarē. OV L 190/45, 28.06.2014.; Komisijas 2012. gada 25 aprīļa Regula (ES) Nr. 360/2012 par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam, ko piešķir uzņēmumiem, kuri sniedz pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. OV L 114/8, 26.04.2012.
44. Ministru kabineta 2018. gada 11. septembra noteikumi Nr. 585 "Noteikumi par darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.3.2. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, jo īpaši sociālās, teritoriālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem, attīstot veselības aprūpes infrastruktūru" projektu iesniegumu atlases ceturto kārtu".
45. Ministru kabineta 2016. gada 5. janvāra noteikumi Nr. 2 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 1.2.1. specifiskā atbalsta mērķa "Palielināt privātā sektora investīcijas P&A" 1.2.1.1. pasākuma "Atbalsts jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādei kompetences centru ietvaros" pirmās, otrās un ceturtās projektu iesniegumu atlases kārtas īstenošanas noteikumi".
46. Finanšu ministrija. Valsts atbalsta vadlīnijas. 2016. gada septembris.
47. Turpat.
48. Ministru kabineta 2015. gada 10. novembra noteikumi Nr. 645 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 5.6.2. specifiskā atbalsta mērķa "Teritoriju revitalizācija, reģenerējot degradētās teritorijas atbilstoši pašvaldību integrētajām attīstības programmām" īstenošanas noteikumi".
49. Komisijas lēmums (2011. gada 20. decembris) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 106. panta 2. punkta piemērošanu valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedriskajiem pakalpojumiem dažiem uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. OV L 7/3, 11.01.2012.
50. Finanšu ministrija. Metodoloģisks palīgmateriāls komercdarbības atbalsta kontroles jomā Komercdarbības atbalsta kontroles regulējums vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā. 2019. gada jūlijs.
51. Turpat.
52. Ministru kabineta 2015. gada 13. oktobrī noteikumi Nr. 593 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 3.3.1. specifiskā atbalsta mērķa "Palielināt privāto investīciju apjomu reģionos, veicot ieguldījumus uzņēmējdarbības attīstībai atbilstoši pašvaldību attīstības programmās noteiktajai teritoriju ekonomiskajai specializācijai un balstoties uz vietējo uzņēmēju vajadzībām" īstenošanas noteikumi".
53. Ministru kabineta 2017. gada 7. marta noteikumi Nr. 135 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 4.3.1. specifiskā atbalsta mērķa "Veicināt energoefektivitāti un vietējo AER izmantošanu centralizētajā siltumapgādē" pirmās projektu iesniegumu atlases kārtas īstenošanas noteikumi".
54. Ministru kabineta 2017. gada 21. martā noteikumi Nr. 158 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 9.2.5. specifiskā atbalsta mērķa "Uzlabot pieejamību ārstniecības un ārstniecības atbalsta personām, kas sniedz pakalpojumus prioritārajās veselības jomās iedzīvotājiem, kas dzīvo ārpus Rīgas" īstenošanas noteikumi".
55. Ministru kabineta 2016. gada 21. jūnija noteikumi Nr. 403 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 5.3.1. specifiskā atbalsta mērķa "Attīstīt un uzlabot ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmas pakalpojumu kvalitāti un nodrošināt pieslēgšanas iespējas" īstenošanas noteikumi".
56. Finanšu ministrija. Metodoloģisks palīgmateriāls komercdarbības atbalsta kontroles jomā Komercdarbības atbalsta kontroles regulējums vispārējas tautsaimnieciskas nozīmes pakalpojumu jomā. 2019. gada jūlijs.
57. Finanšu ministrijas skaidrojošs materiāls par valsts atbalsta stimulējošo ietekmi.
58. Turpat.
59. Komisijas 2014. gada 17. jūnija Regula (ES) Nr. 651/2014, ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu. OV L 187/1, 26.06.2014.
60. Finanšu ministrijas skaidrojošs materiāls par valsts atbalsta stimulējošo ietekmi.
61. Ministru kabineta 2017. gada 7. marta noteikumi Nr. 135 "Darbības programmas "Izaugsme un nodarbinātība" 4.3.1. specifiskā atbalsta mērķa "Veicināt energoefektivitāti un vietējo AER izmantošanu centralizētajā siltumapgādē" pirmās projektu iesniegumu atlases kārtas īstenošanas noteikumi".
62. Skat. Tiesas 2012. gada 11. decembra sprieduma lietā C-610/10 105. punktu.
63. Skat. Tiesas 1999. gada 17. jūnija sprieduma lietā C-75/97 65. punktu.
64. Skat. Tiesas 2016. gada 21. decembra sprieduma lietās C-164/15 P un C-165/15 114. un 116. punktu.
65. Skat. Tiesas 1995. gada 4. aprīļa sprieduma lietā C-348/93 27. punktu.
66. Skat. Pirmās instances tiesas 1995. gada 8. jūnija sprieduma lietā T-459/93 97.–101. punktu.
67. Skat. Tiesas 2019. gada 5. marta sprieduma lietā C-349/17 142. punkts.