Jurista Vārds publikācija: Vai fiziska persona var būt uzņēmums? Kādos gadījumos un kāpēc?

CINTIJA RIPA, CFLA Valsts atbalsta nodaļas vadošā eksperte

LAURA AUSMANE, CFLA Valsts atbalsta nodaļas vadošā eksperte

Ikviena uzņēmuma mērķis ir strādāt efektīvāk ar tam pieejamiem resursiem. Šobrīd, kad Covid-19 un Krievijas militārās agresijas Ukrainā ietekmē sarežģītu periodu piedzīvo ne tikai iedzīvotāji, bet arī uzņēmumi, arvien lielāka nozīme ir pieejamam atbalstam no publiskiem resursiem grantu, aizdevumu, nodokļu atlaižu u.c. veidā, un tādējādi, ja saņems kādu atbalstu no publiskiem līdzekļiem, arvien vairāk uzņēmumu saskarsies ar komercdarbības atbalsta regulējumā noteiktajām prasībām. Detalizētāk par to, kas ir komercdarbības atbalsts un tā pazīmes, var lasīt Līgas Grantiņas rakstā "Valsts atbalsts komercdarbībai – konkurences bieds vai stimuls".¹

Komerclikums nosaka, ka komersants ir Komercreģistrā ierakstīta fiziska persona (individuālais komersants) vai komercsabiedrība (personālsabiedrība un kapitālsabiedrība), kā arī ka saimnieciskā darbība ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību. Ja saimniecisko darbību veic fiziska persona, tai jāreģistrējas Uzņēmumu reģistrā (turpmāk – UR) individuālā komersanta statusā vai Valsts ieņēmumu dienestā (turpmāk – VID) Nodokļu maksātāju reģistrā. Sabiedrībā līdz šim plaši lietoti ir divi jēdzieni: "uzņēmums" (ar to saprotot Komercreģistrā reģistrētu juridisku personu) un "saimnieciskās darbības veicējs" (ar to saprotot VID reģistrētu fiziskas personas īstenotu saimniecisko darbību).

Gadījumos, kad runājam par komercdarbības atbalstu no publiskiem resursiem (valsts, pašvaldības vai Eiropas Savienības (turpmāk – ES) fondu līdzekļiem), komersanti nereti uzzina, ka vārdu "uzņēmums" var izprast arī citādi. Papildus uzņēmumiem ir jāizprot jauni termini – "viens vienots uzņēmums", "saistīto uzņēmumu grupa", "grūtībās nonācis uzņēmums".

Viens no biežāk piemērotajiem komercdarbības atbalsta regulējumiem ir atbalsts atbilstoši Komisijas Regulas (ES) Nr. 651/2014 (2014. gada 17. jūnijs), ar ko noteiktas atbalsta kategorijas atzīst par saderīgām ar iekšējo tirgu, piemērojot Līguma 107. un 108. pantu (turpmāk – Regula Nr. 651/2014), prasībām. Atbalstu ar šo regulu nav iespējams piešķirt grūtībās nonākušiem uzņēmumiem. Attiecīgi uzņēmumiem, kas pretendē uz komercdarbības atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 651/2014 prasībām, ir jādeklarē uzņēmuma lielums (t.sk. deklarācijā norādot, kādi uzņēmumi ietilpst saistīto uzņēmumu grupā) un jānosaka, vai uzņēmums nav nonācis grūtībās. Brīdī, kad notiek uzņēmuma lieluma un finanšu situācijas deklarēšana, ir jāņem vērā, ka jēdziens "uzņēmums" komercdarbības atbalsta kontekstā ir daudz plašāks, nekā to saprotam, lasot Komerclikumu.

Proti, Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 1. pants nosaka: "[..] Par uzņēmumu uzskata jebkuru saimnieciskās darbības subjektu neatkarīgi no tā juridiskās formas. Tas jo īpaši ietver pašnodarbinātas personas un ģimenes uzņēmumus, kas nodarbojas ar amatniecību vai veic citu darbību, kā arī personālsabiedrības un apvienības, kas regulāri ir iesaistītas saimnieciskajā darbībā [..]." Atslēgas vārdi šajā definīcijā ir "saimnieciskā darbība". Proti, ja var konstatēt saimniecisku darbību, var konstatēt arī saimnieciskās darbības veicēju, kas to veic, un tāpēc saimnieciskās darbības veicēja juridiskajai formai komercdarbības atbalsta izpratnē nav nozīmes.

Turpinot analizēt Regulas Nr. 651/2014 I pielikumā iekļauto informāciju, var secināt, ka uzņēmuma kategoriju jeb lielumu (t.i., mikro, mazais, vidējais vai lielais komersants) nosaka, atbalsta pretendenta finanšu datiem pieskaitot gan saistīto uzņēmumu, gan proporcionāli līdzdalības/balsstiesību apmēram arī partneruzņēmumu datus. Proti, visi uzņēmumi, kas ir savstarpēji saistīti, veido saistīto uzņēmumu grupu. Ir svarīgi arī zināt, ka Regulas Nr. 651/2014 kontekstā nekādā veidā netiek ierobežoti saistību līmeņi, t.i., kamēr vien uzņēmumi ir savstarpēji saistīti, tie veido saistīto uzņēmumu grupu.

Galveno komercdarbības jēdzienu sasaiste ar komercdarbības atbalsta regulējumu

Uzreiz arī jāpaskaidro, ka jēdzieni "uzņēmuma kategorija" un "grūtībās nonācis uzņēmums", runājot par komercdarbības atbalsta piešķiršanu un saņemšanu, patiesībā ir cieši saistīti. Proti, uzņēmuma kategorija ir jānosaka, lai korekti un atbilstoši atbalsta programmas nosacījumiem aprēķinātu komercdarbības atbalsta apmēru, ja atbalsta likme mainās atkarībā no uzņēmuma kategorijas jeb lieluma. Savukārt saistīto uzņēmumu grupa ir svarīga, kad nepieciešams noteikt, vai uzņēmums vai uzņēmumu grupa nav uzskatāma par grūtībās nonākušu komersantu, tāpēc nereti atbalsta sniedzēji atbalsta pretendentiem lūdz izvērtēšanai iesniegt mazā un vidējā uzņēmuma statusa deklarāciju arī gadījumos, kad ir skaidri zināms, ka uzņēmums atbilst lielā komersanta statusam.

Otrs biežāk sastopamais uzņēmumiem pieejamais komercdarbības atbalsts tiek piešķirts, piemērojot Komisijas Regulas (ES) Nr. 1407/2013 (2013. gada 18. decembris) par Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. un 108. panta piemērošanu de minimis atbalstam (turpmāk – Regula Nr. 1407/2013) nosacījumus. Eiropas Komisija (turpmāk – EK) ir ieviesusi de minimis atbalsta jēdzienu, kas nozīmē, ka atbalsts viena vienota uzņēmuma līmenī, kas nepārsniedz 200 000 eiro² robežu trīs gadu periodā, neietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm un/vai neizkropļo konkurenci, vai nedraud kropļot to un tādēļ uz to neattiecas Līguma par Eiropas Savienības darbību 107. panta 1. punkts. Piesakoties de minimis atbalsta saņemšanai, uzņēmēji uzzina par vēl vienu jēdzienu "viens vienots uzņēmums".

Regulas Nr. 1407/2013 2. pantā ir noteikts: "Viens vienots uzņēmums šīs regulas nolūkā ietver visus uzņēmumus, kuru starpā pastāv vismaz vienas no šādām attiecībām:

• a) vienam uzņēmumam ir akcionāru vai dalībnieku balsstiesību vairākums citā uzņēmumā;
• b) vienam uzņēmumam ir tiesības iecelt vai atlaist cita uzņēmuma pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūras locekļu vairākumu;
• c) vienam uzņēmumam ir tiesības īstenot dominējošu ietekmi pār citu uzņēmumu saskaņā ar līgumu, kas noslēgts ar šo uzņēmumu, vai saskaņā ar tā dibināšanas līguma klauzulu vai statūtiem;
• d) viens uzņēmums, kas ir cita uzņēmuma akcionārs vai dalībnieks, vienpersoniski kontrolē akcionāru vai dalībnieku vairākuma balsstiesības minētajā uzņēmumā saskaņā ar vienošanos, kas panākta ar pārējiem minētā uzņēmuma akcionāriem vai dalībniekiem. Uzņēmumi, kuriem kādas no pirmās daļas a) līdz d) apakšpunktā minētajām attiecībām pastāv ar viena vai vairāku citu uzņēmumu starpniecību, arī ir uzskatāmi par vienu vienotu uzņēmumu."

Tātad arī viena vienota uzņēmuma definīcija nosaka, ka atbalsta pretendents tiek skatīts plašākā grupā nekā tikai un vienīgi atbalsta pretendents. Proti, ir svarīgi noskaidrot uzņēmumus, kas ir saistīti ar atbalsta pretendentu, turklāt, lai korekti noteiktu saistīto uzņēmumu grupu un arī piešķiramo de minimis apjomu, tiem jābūt ne tikai saistītiem, bet arī reģistrētiem vienā ES dalībvalstī (mūsu gadījumā Latvijā). Gadījumos, kad atbalsta pretendentam saistība veidojas tikai ar ārvalstīs reģistrētiem uzņēmumiem, de minimis atbalsta regulējuma (t.sk. Regulas Nr. 1407/2013) kontekstā atbalsta pretendents tiek uzskatīts par autonomu uzņēmumu. Šāda pieeja ir krasi atšķirīga no Regulas Nr. 651/2014 nosacījumiem, kur nav ierobežojumu saistītu uzņēmumu noteikšanā, t.i., arī ārvalstīs (t.sk. ES dalībvalstīs) reģistrēti uzņēmumi tiek ieskaitīti saistīto uzņēmumu grupā.

Centrālās finanšu un līgumu aģentūras (turpmāk – CFLA) kā vienas no lielākajām komercdarbības atbalsta sniedzējām Latvijā uzraudzības funkciju darbību ietvarā secinām, ka uzņēmēji ir radoši, un CFLA pieredze liecina, ka ir neskaitāmi daudz veidu, kā tiek organizēta uzņēmējdarbība, un ne vienmēr komercdarbības atbalsta piešķīrējiem ir viegli saprast, vai uzņēmumi ir sasaistāmi vai nav. Tāpēc turpmāk rakstā atspoguļosim ar uzņēmuma kategoriju un finansiālo situāciju saistīto jēdzienu skaidrojumu un to korektu skatījumu konkrētu divu visbiežāk sniegto komercdarbības atbalsta regulējumu kontekstā.

Komercdarbības atbalsta piešķīrēju izpratne par komercdarbības atbalsta jēdzieniem un izpratnes maiņa

Iepazīstoties ar šo divu normatīvo regulējumu ietvaru (t.i., Regulu Nr. 651/2014 un Regulu Nr. 1407/2013), ir secināms, ka, nosakot uzņēmuma kategoriju un vienu vienotu uzņēmumu, regulējumos tiek minēti nosacījumi, kas izvirzīti tieši uzņēmumiem (piemēram, uzņēmumam ir akcionāru vai balsstiesību vairākums citā uzņēmumā). Fiziska persona ir minēta tikai Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 3. pantā, kur teikts, ka, ja kādas attiecības starp uzņēmumiem nodibina ar fiziskas personas (fizisku personu grupas) starpniecību, tad uzņēmumi ir "saistīti", ja tie darbojas tajā paša konkrētajā tirgū vai blakustirgos.

No praktiskās pieredzes ir skaidri zināms, ka saistības starp uzņēmumiem veidojas ne tikai ar uzņēmumu starpniecību (piemēram, kad mātes uzņēmumam pieder kapitāldaļu vairākums tās meitas uzņēmumos, un tad tie tiek uzskatīti par saistītiem uzņēmumiem). Praktiskā pieredze liecina, ka liela daļa saistību starp uzņēmumiem veidojas tieši caur kapitāldaļu īpašnieku – fizisku personu starpniecību. Proti, vienai fiziskai personai pieder kapitāldaļu vairākums vēl vairākos citos uzņēmumos, kas nozīmē, ka attiecīgi Regulas Nr. 651/2014 kontekstā par saistītiem uzņēmumiem vēsturiski atbalsta piešķīrēji Latvijā noteica tikai tādus uzņēmumus, kas pieder fiziskai personai, kā obligātu nosacījumu vērtējot to darbošanos vienā tirgū vai blakus tirgos. Savukārt Regulas Nr. 1407/2013 kontekstā vienā vienotā uzņēmumā vispār netika iekļauti uzņēmumi, ja saistība starp tiem tika nodrošināta ar fiziskas personas – kapitāldaļu īpašnieka starpniecību. Izņēmums bija tikai tādā situācijā, kad fiziska persona bija reģistrējusies VID kā saimnieciskās darbības veicēja – tad visi uzņēmumi, kas piederēja šai fiziskai personai – saimnieciskās darbības veicējai atbilstoši nacionālajai likumdošanai tika uzskatīti par saistītiem un iekļauti vienā vienotā uzņēmumā. Šāda uzņēmumu sasaistīšanas pieeja Latvijas atbalsta sniedzēju vidū tika piemērota līdz pat 2019. gadam un, kā zināms CFLA pieredzē, daudzas ES dalībvalstīs tiek piemērota arī šobrīd. Tomēr CFLA nevar apgalvot, ka šāda pieeja ir korekta un atbilstoša EK normatīvajiem aktiem komercdarbības atbalsta jomā.

Lai izslēgtu jebkādas šaubas par jēdziena "fiziska persona" interpretāciju un nozīmi komercdarbības atbalsta kontekstā, Latvija kā ES dalībvalsts 2017. gadā vērsās ar jautājumu EK par korektu jēdziena interpretāciju saistībā ar Regulu Nr. 651/2014 un Regulu Nr. 1407/2013. Tas tāpēc, ka tikai EK kā iepriekšminēto normatīvo aktu autoram ir tiesības tos interpretēt.

2019. gada aprīlī tika saņemta un eState aid WIKI³ sistēmā publicēta atbilde no EK, kas balstīta uz Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – ES Tiesa) praksi,⁴ norādot, ka, ja fiziskai personai pieder kapitāldaļu vairākums (kontrolpakete) uzņēmumā un šī fiziskā persona pārvalda šīs kapitāldaļas, tad tiek uzskatīts, ka šī fiziskā persona kvalificējas kā "saimnieciskās darbības veicēja", jo pati par sevi veic ekonomisko darbību (piedāvā tirgū preces vai pakalpojumus) un komercdarbības atbalsta kontekstā ir vērtējama kā "uzņēmums". Savukārt, ja fiziska persona kapitāldaļas ir ieguvusi (pat vairākuma kapitāldaļas), bet ir noslēgta kāda īpaša vienošanās, ka šīs kapitāldaļas pārvaldīs kāda cita persona, tad fiziska persona (kapitāldaļu vairākuma turētāja) nekvalificējas kā saimnieciskās darbības veicēja un vērtējama kā parasta fiziska persona.

Pēc atbildes no EK saņemšanas CFLA secināja, ka visi tie nosacījumi, kuri sākotnēji tika attiecināti tikai uz juridiskām personām, lai tos iekļautu vienā vienotā uzņēmumā atbilstoši Regulas Nr. 1407/2013 2. panta 2. punktam (saistība starp uzņēmumiem nodrošināta tikai ar juridisku personu starpniecību), pēc būtības ir attiecināmi arī uz uzņēmumiem, ja saistība starp tiem tiek nodrošināta ar "fiziskām personām – saimnieciskās darbības veicējām" komercdarbības atbalsta izpratnē. Vienlaikus tika izdarīts secinājums, ka komercdarbības atbalsta regulējuma izpratnē faktam, vai nacionālajā līmenī šī fiziskā persona ir reģistrēta VID kā saimnieciskās darbības veicēja vai nav, nav nekādas nozīmes – ja fiziska persona darbojas uzņēmumā un izpildās iepriekš norādītie nosacījumi, tā tiek uzskatīta par saimnieciskās darbības veicēju.

Latvija minēto jautājumu par fizisko personu – saimnieciskās darbības veicēju EK uzdeva Regulas Nr. 1407/2013 kontekstā, tomēr pēc dažiem mēnešiem cita ES dalībvalsts, iepazīstoties ar Latvijas valstij sniegto atbildi, uzdeva EK jautājumu par to, kā tad fiziska persona būtu vērtējama Regulas Nr. 651/2014 sakarā – vaicājot, vai tad, ja fiziska persona, kura veic saimniecisku darbību, tiek vērtēta kā "uzņēmums", nezaudē jēgu Regulā Nr. 651/2014 izvirzītais nosacījums, ka, lai sasaistītu uzņēmumus caur fizisku personu, svarīgi ir ņemt vērā, vai uzņēmumi darbojās vienā vai blakustirgos.

No EK sniegtās atbildes⁵ uz šo dalībvalsts jautājumu skaidri varēja secināt, ka komercdarbības atbalsta kontekstā (gan Regulas Nr. 651/2014, gan Regulas Nr. 1407/2013 ietvaros) termins "fiziska persona" būtu interpretējama šādi:

• a) "fiziska persona – saimnieciskās darbības veicēja" – vērtējama kā "uzņēmums", attiecas visi tie paši nosacījumi, kā vērtējot klasiski saistību caur uzņēmumiem;
• b) "parasta fiziska persona" – pieder kapitāldaļas (var piederēt pat kapitāldaļu vairākums), bet tā tās nepārvalda. Ir noslēgta un atbalsta sniedzējam iesniegta īpaša vienošanās, ka to dara kāds cits. Ja īpašā vienošanās noslēgta ar citu fizisku personu, tad uz šo fizisko personu būtu attiecināms Regulas Nr. 651/2014 I pielikuma 3. panta nosacījums, kur minēts, ka, ja kādas attiecības starp uzņēmumiem nodibina ar fiziskas personas (fizisku personu grupas) starpniecību, tad uzņēmumi ir "saistīti".

Jāņem vērā, ka EK sniegtā interpretācija par fizisku personu kā saimnieciskās darbības veicēju, kura būtu jāvērtē kā "uzņēmums", būtiski ietekmē mazā un vidējā komersanta un viena vienota uzņēmuma noteikšanu. Tāpēc 2020. gada septembrī Latvija vērsās EK, iesniedzot tai prenotifikāciju (pirmspaziņojumu) un tajā iekļaujot savus argumentus, kāpēc tikai fiziska persona, kura pati tieši ir iesaistīta saimnieciskās darbības veikšanā (t.sk. atbilstoši Latvijas likumdošanai reģistrēta VID kā saimnieciskās darbības veicējs), būtu uzskatāma par uzņēmumu, un tikai tādā veidā varētu sasaistīt uzņēmumus. Prenotifikācijas ietvaros Latvija lūdza EK atbildēt uz konkrētiem jautājumiem par dažādām uzņēmumu saistību shēmām, t.sk. par uzņēmumu saistīšanu caur fiziskām personām, dodot konkrētus saistību piemērus.

Latvijas valsts prenotifikācijas argumentācijas pamatā bija šādi apsvērumi:

• a) atbilstoši Latvijas likumdošanai nav iespējama situācija, kad vairākuma kapitāldaļu īpašnieks neiesaistās uzņēmuma pārvaldībā, jo, piemēram, valdes iecelšanai ir vajadzīgs vienkāršs kapitāldaļu vairākums, tāpēc automātiski visas fiziskās personas, kurām pieder kapitāldaļu vairākums, kvalificējas kā saimnieciskās darbības veicējas;
• b) saskaņā ar vispāratzīto judikatūru jebkura darbība, kas ietver preču un pakalpojumu piedāvāšanu tirgū, ir saimnieciska darbība. Šajā sakarā Latvija pauda pozīciju, ka komercdarbības atbalsta piešķīrējiestādei ir jāgūst pārliecība, vai fiziskā persona tirgū piedāvā preces vai pakalpojumus. Ja preces vai pakalpojumi parādās tirgū ar uzņēmuma nosaukumu un saimnieciskā darbība tiek veikta uz uzņēmuma risku un līdzekļiem, jāuzskata, ka saimniecisko darbību veic uzņēmums. Fakts, ka fiziskai personai pieder vairāk nekā viens uzņēmums un tā ir iecelta vairāku uzņēmumu valdēs, nav pietiekams, lai izveidotu saikni vienam uzņēmumam saskaņā ar Regulas Nr. 1407/2013 3. panta 2. punktu.

Ņemot vērā iepriekš minēto, fiziskā persona var apvienot vairākus uzņēmumus vienā uzņēmumā, ja šī fiziskā persona pati ir "uzņēmums", t.i., piedāvā tirgū preces vai pakalpojumus uz sava vārda un rēķina – piemēram, reģistrēta uzņēmumu reģistrā vai pašnodarbināta persona.

Secinājums būtu citāds, ja būtu iespējams konstatēt, ka darbības veic akcionārs vai vadītājs uz sava vārda, riska un rēķina kā fiziskai personai un šīs darbības var nodalīt atsevišķi no uzņēmuma darbības.

Tomēr šīs prenotifikācijas ietvaros, sniedzot savu atbildi,⁶ EK tikai atkārtoja savu 2019. gadā pausto nostāju, ka "jebkura fiziska persona, kurai ir līdzdalība uzņēmumā un tā īsteno kontroli (īsteno savu kapitāldaļu pārvaldīšanu) šajā uzņēmumā, kvalificējas kā "uzņēmums". Savukārt visas pārējās vienības, kurās viņam/viņai ir līdzdalība, uzskata par vienu uzņēmumu regulas izpratnē, kaut vai viņam/viņai pieder tikai 0,02 %, ja ir izpildīts viens no regulas 2. panta 2. punktā minētajiem kritērijiem. Ja saskaņā ar regulas 2. panta 2. punktu netiek konstatēta nekāda saistība starp uzņēmumu un šo fizisko personu – "uzņēmumu", abas vienības neveido vienu uzņēmumu".

Tā kā atbilstoši nepārprotamajiem EK skaidrojumiem par pareizu "fiziskas personas – saimnieciskās darbības veicējas" noteikšanu būtiska un obligāti klātesošā komponente ir kapitāldaļu pārvaldīšana, tad, sniedzot savas atbildes eState Aid WIKI platformā EK to traktē šādi – ar kapitāldaļu pārvaldīšanu ir jāsaprot, piemēram, balsstiesības uzņēmumā, valdes iecelšana, darbošanās uzraudzības institūcijās vai arī uzņēmuma valdē.⁷

Ņemot vērā, ka atbilstoši nacionālajai likumdošanai vairākuma akcionāram ir tiesības realizēt visas iepriekš uzskaitītās darbības, var automātiski uzskatīt, ka vairākuma kapitāldaļu akcionārs ir iesaistīts kapitāldaļu pārvaldībā, tādējādi uzskatāms, ka tas veic saimniecisku darbību un automātiski komercdarbības atbalsta kontekstā defi­nējams kā "uzņēmums".

Bieži praksē CFLA kā komercdarbības atbalsta piešķīrēja saskaras ar situācijām, kad fizisko personu grupai (t.i., divām vai vairākām fiziskām personām kopā) pieder vairākums kapitāldaļu vairākos uzņēmumos. Lai šos uzņēmumus varētu izvērtējumā definēt kā saistītus uzņēmumus, obligāts priekšnosacījums ir konstatēt, ka fizisko personu grupa uzņēmumu pārvaldības procesā nodrošina tā saukto kopīgo darbību.⁸

Balstoties uz ES Tiesas praksi, ir jāuzsver, ka, ja starp fiziskām personām pastāv ģimeniskas saites, šādas saites pašas par sevi ir uzskatāmas par pietiekamām, lai secinātu, ka fiziskas personas darbojas kopīgi.⁹ Savukārt, ja fiziskas personas, kurām kopā pieder kapitāldaļu vairākums uzņēmumos un kuras kopīgi strādā, lai ietekmētu konkrētu uzņēmumu komerciālos lēmumus, kas neļauj šos uzņēmumus uzskatīt par savstarpēji ekonomiski neatkarīgiem, arī ir uzskatāmas par kopīgi darbojošos fizisku personu grupu, un tā īsteno dominējošo ietekmi uzņēmumos pat tad, ja starp šīm fiziskām personām nav noslēgta īpaša vienošanās.¹⁰

CFLA ar šo rakstu vēlas uzsvērt, cik būtiska loma ir EK regulu pareizai interpretācijai, un tikpat svarīgas ir zināšanas gan par EK papildus sniegtajiem skaidrojumiem regulas korektai interpretācijai, gan par ES Tiesas praksi. CFLA pēc iespējas šos papildu skaidrojumus un ES Tiesas praksē pieņemtos lēmumus konkrētajā uzņēmumu kategoriju jomā iestrādā informatīvajos materiālos, kas ir publiski pieejami visiem CFLA un citu valsts atbalsta sniedzēju klientiem – komercdarbības atbalsta saņēmējiem, lai pēc iespējas plašāks saņēmēju loks izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem atbalsta saņemšanas procesā.

Ir jāuzsver, ka pareiza uzņēmuma kategorijas, viena vienota uzņēmuma un saistīto uzņēmumu grupas noteikšana ir ļoti svarīga ne tikai komercdarbības atbalsta piešķīrējiem, kam ir pienākums nodrošināt, lai komercdarbības atbalstu nesaņemtu tie komersanti, kam tas nepienākas, bet arī atbalsta pretendentiem un tā saņēmējiem tā ir ļoti nozīmīga. Tas tāpēc, ka, konstatējot nelikumīgi piešķirtu un jau izmaksātu komercdarbības atbalstu, to ir jāatmaksā kopā ar procentiem tieši tā saņēmējam – saimnieciskās darbības veicējam. Plašāku informāciju par nelikumīga komercdarbības atbalsta atgūšanas pienākumu un procesa kārtību var skatīt Komercdarbības atbalsta likuma 4. un 5. daļā.¹¹

Būtiski šādas zināšanas iegūt arī tiem potenciālajiem komercdarbības atbalsta saņēmējiem, kas plāno savu saimnieciskās darbības attīstību saistīt ar ES fondu līdzfinansētiem projektiem. Tas tāpēc, ka 2021.–2027. gada ES fondu plānošanas periodā, kam Latvijā ir saistošs Eiropas Savienības fondu 2021.–2027. gada plānošanas perioda vadības likums¹² (turpmāk – ES fondu vadības likums), ir iestrādāta jauna pieeja taisnīgas un godīgas konkurences apstākļu uzlabošanai. Proti, iepriekš ES fondu vadības likumā (26. pantā ar papildu skaidrojumu likuma anotācijā) ir iestrādāti nosacījumi, pie kuriem atbalsta sniedzēja (tajā skaitā komercdarbības atbalsta) iestāde var lemt par aizliegumu atbalsta pretendentam uz laiku piedalīties projektu iesniegumu atlasēs. Proti, ES fondu vadības likums nosaka, ka "sadarbības iestāde ir tiesīga pieņemt iepriekš minēto lēmumu, ja persona ir radījusi mākslīgus apstākļus vai sniegusi faktiskiem apstākļiem būtiski neatbilstošu informāciju, lai gūtu priekšrocības salīdzinājumā ar citiem projektu iesniedzējiem vai lai sadarbības iestāde attiecībā pret to pieņemtu labvēlīgu lēmumu. Uzskatāms, ka projekta iesniedzējs radījis mākslīgus apstākļus, ja projekta iesniedzējs ar vai bez trešo pušu iesaistes pirms projekta iesnieguma iesniegšanas radījis situāciju vai apstākļus, kas neatbilst ikdienas situācijai un ir radīti ar nolūku nodrošināt atbilstību atbalsta programmas nosacījumiem vai paaugstināt projekta iesnieguma konkurētspēju (piemēram, saņemot lielāku projekta iesnieguma vērtējuma punktu skaitu) un iegūt publisko finansējumu (piemēram, kvalificējoties atbalsta saņemšanai, kas faktiski nebūtu iegūstams, vai mākslīgi palielinot saņemamā atbalsta intensitāti).

Par mākslīgi radītiem apstākļiem uzskatāmas, piemēram, šādas situācijas: [..] kapitāldaļu vai to turētāju izmaiņas tieši pirms projekta iesniegšanas nolūkā nodrošināt, ka veidojas vai, tieši pretēji, neveidojas saistības".¹³